Šodien vārds ‘story-telling’ nenogurstoši tiek drillēts radošo industriju leksikā, taču, lai gan novazāts kā caura zeķe, tas saglabā savu aktualitāti. Par to tiek runāts ne vien pilnmetrāžas filmu kontekstā, bet pat funkcionālā dizaina, modes un zīmolu identitātes radīšanā. Vistrāpīgākais tulkojums, ko piedāvā angļu-latviešu vārdnīca, šķiet, ir ‘meliem piesātināts’, kas nebūt nav obligāti uztverams ar negatīvu konotāciju. Kāpēc tā un kāpēc vispār cilvēkiem raksturīga tieksme baudīt stāstus, par to – šis raksts.

Fikcija kā pierādījums spējai apsvērt alternatīvu pastāvošajai realitātei

Džonatans Gačals, literatūrzinātnieks, raksta: “Mēs izaugam no bērnudārza ar tam raksturīgajām spēļu mašīnītēm un pārģērbšanos, bet mēs nekad nepārstājam izlikties. Mēs tikai mainām formu, kādā to daram. Romāni, sapņi, filmas un fantāzijas ir Nekurzemes manifestācijas.” [6] Bērnu attīstības speciālists Pols Hariss, apkopojis neskaitāmus pētījumus cilvēka fantāzijas kapacitātē, izsaka pārliecību, ka tieksme uz fikciju cilvēkā sāk attīstīties otrā dzīves gada beigās – aptuveni tad pat, kad runas spējas. [8] Izlikšanās rotaļas un lomu spēles ir pirmā indikācija spējai apsvērt alternatīvu pastāvošajai realitātei. Viņš atzīmē, ka tad, kad bērni nodarbojas ar lomu spēli, viņi nepaliek aizkulisēs, bet allaž spēlē vienu no varoņiem. Hariss līdzīgi kā Gačals velk paralēles starp bērnu aizraušanos ar izlikšanās rotaļām un pieaugušo aizraušanos ar fikciju. Pirmkārt, abos gadījumos cilvēks mentāli dislocē sevi kādā iedomātā telpā. Otrkārt, cilvēks pieņem izdomāta galvenā varoņa perspektīvu.

Pētījumi liecina – bērni, kas vairāk iesaistās lomu spēlēs, uzrāda labāku spēju paraudzīties uz situāciju no kāda cita cilvēka redzespunkta. [8] Tai pat laikā cilvēkiem, kas īpaši aizraujas ar fikcijas lasīšanu, ir labākas sociālās prasmes, turklāt tas tā nav tāpēc, ka cilvēkiem ar labākām sociālām prasmēm būtu tendence lasīt fiktīvu literatūru. [6]

Savas pieredzes ietērpšana vārdos – terapija

Pētnieki Penebeikers un Sīgala atklājuši, ka cilvēki, kas raksta personīgus stāstus par emocionāli satraucošiem savas dzīves notikumiem, piedzīvo ievērojamus garīgās veselības uzlabojumus. [10] Viņi secina, ka pieredze, kas netiek izstāstīta, netiek apkopota vienā veselā. Savukārt, tas, kas var tikt apkopots vienā veselā jeb pārvērsts par stāstu ar sākumu un beigām, veicina garīgo veselību. Pie līdzīgiem secinājumiem nonācis arī Antonovskis, savā pētījumā atklājot, ka tie koncentrācijas nometņu izdzīvojušie, kas var piedzīvoto atcerēties ar valodas palīdzību, spēj savu negatīvo pieredzi pārvērst par jēgpilnu savas dzīves daļu. [1] Tātad naratīva formai piemīt terapeitiskas īpašības gadījumos, kad cilvēks stāsta par piedzīvoto. Taču kāpēc cilvēkam patīk klausīties citu stāstos, turklāt bieži vien klaji fiktīvos?

Stāsts – spēļu laukums

Saskaņā ar evolucionārās psiholoģijas domātājiem, piemēram, Stīvenu Pinkeru (Steven Pinker) un Skalisu Sugijamu (Scalise Sugiyama), stāsts ir tas spēļu laukums, uz kuru cilvēks dodas, lai trenētu savas sociālās prasmes. [6] Neirozinātnieks Donalds dažādas atdarināšanas izpausmes, tai skaitā stāstus, sauc par plaši izplatītiem izziņas tīkliem, kas palīdz sinhronizēt cilvēku zināšanu ieguves procesus un veicināt mācīšanos un socializēšanos. [4] Dramaturgs Lauris Gundars šajā sakarā uzsver cilvēku egocentriskās dabas lomu, sakot: “Mēs, racionāli neapzinoties, vienkārši alkstam pēc līdzpārdzīvojuma kultūras, lai apjaustu, kas esam, kur esam un kāpēc vispār esam”. [7] Līdzīgas stāstu noderīguma teorijas izstrādājuši arī citi pētnieki. Piemēram, Boids ierosina ideju jebkuru mākslu skatīt kā brīvo asociāciju spēli, kas trenē cilvēka “prāta muskuļus”. [3] Antropologs Gērts gan mākslu, gan izklaidi uzlūko kā netiešus cilvēces centienus pārvarēt sasāpējušas tēmas un konfliktus. [5] Savukārt kognitīvās psiholoģijas profesors Outlijs stāstus sauc par cilvēku sociālās dzīves lidojumu simulatoriem. [9]

Fiktīva cilvēcisko morāli regulējoša sistēma

Gačals norāda, ka, stāsti palīdz veidot un stiprināt sabiedrības morāli. [6] Visās to formās, piemēram, pasakās, dziesmās, filmās, tie galvenokārt iedrošina sabiedrību uzvesties ētiski. Tie nenogurstoši nopeļ antisociālu uzvedību un cildina labo. Tādējādi ar asociāciju palīdzību mēs mācāmies, ka, ja uzvedīsimies kā protagonisti, tad arī saņemsim tiem paredzētās balvas (karaļvalsts un princesi par sievu, laimīgas beigas) un izvairīsimies no antagonistu likteņa (zaudējums, negods, nāve). [6] Raugoties no šāda aspekta, stāsti var tikt uztverti kā fiktīva cilvēcisko morāli regulējoša sistēma. Šo teoriju nostiprina psihologa Markusa Apela 2008. gadā publicētais pētījums, kurā viņš studējis televīzijas skatītājus. [2] Tajā noskaidrots, ka cilvēki, kas galvenokārt izvēlas skatīties drāmas un komēdijas nevis ziņu raidījumus un dokumentālās filmas, izceļas ar ievērojami spēcīgāku ticību tam, ka pasaule ir taisnīga. Tai pat laikā reālajā dzīvē sliktas lietas nepārtraukti notiek arī ar labiem cilvēkiem, un lielākā daļa kriminālnoziegumu netiek sodīti. Apels secina, ka prāta pakļaušana “fikcijas marinādei” visticamāk ir daļēji vainojama pie cilvēku optimistiskā pasaules redzējuma. [6]

Tātad?

Kā izteicies Gačals: “Cilvēka prāts veidojies priekš stāstiem tā, lai tas varētu tikt ar stāstiem pārveidots”. [6] Citiem vārdiem sakot, katrs cilvēks, kurš kaut ko rada, vai tā būtu reklāma, karikatūra vai arhitektūra, tiecas ietekmēt citu cilvēku domas vai pieredzi. Stāsts šī mērķa sasniegšanā ir ārkārtīgi efektīvs ierocis, kura spēka apzināšanos konkurences apstākļos ignorēt būtu neprāts. Paredzams, ka tas, ko mēs saucam par story-telling, savu aktualitāti nezaudēs, kamēr vien cilvēki dzīvos mijiedarbībā cits ar citu. Kā likt šim ierocim darboties savā labā? Ja apgūsiet stāstu stāstīšanas mākslu – būsiet ceļā uz panākumiem.

Raksts tapis, ņemot par pamatu Projektu vadītājas Agneses Binderes maģistra darbu “Skatītāju emocionālās pieredzes specifika populārajā Amerikas pilnmetrāžas animācijā, kas radīta laika posmā no 2000. – 2015.gadam”

[1] Antonovsky, A., 1979. Health, stress, and coping. San Francisco: Jossey-Bass.

[2] Appel, M., 2008. Fictional Narratives Cultivate Just -World Beliefs. Journal of Communication58, pp. 62-83.

[3] Boyd, B., 2009. On the Origin of Stories: Evolution, Cognition, Fiction.Cambridge: Harvard University Press.

[4] Donald, M., 2006. Art and Cognitive Evolution. In: M. Turner, ed., 2006. The Artful Mind: Cognitive Science and the Riddle of Human Creativity.New York: Oxford University Press.

[5] Geertz, C., 1973.The Interpretation of Cultures.New York: Basic Books.

[6] Gottschall, J., 2012. The Storytelling Animal: How Stories Make Us Human. New York: Houghton Mifflin Harcourt.

[7] Gundars, L., 2009. Dramatika jeb Racionālā poētika. Rīga: biedrība Darbnīcas.

[8] Harris, P., 2000. The Work of the Imagination: understanding children’s worlds. Oxford: Blackwell Publishers.

[9] Oatley, K., 2008. The Mind’s Flight Simulator. Psychologist 21, pp. 1030-1032.

[10] Pennebaker, J.W., Seagal, J.D., 1999. Forming a story: The health benefits of narrative. Journal of Clinical Psychology, 55, 1243-1254.